Cāļa spogulis

Ūdens sevī savāc visu, kas tajā nonāk. Tas satur daudz dažādu izšķīdušu un neizšķīdušu vielu daļiņas. Ūdens ķīmiskais sastāvs (mineralizācija, piesārņojums) ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. Piemēram, kādos iežos atradies ūdens, kādiem slāņiem izfiltrējies cauri, cilvēku darbības un ietekmes (pamestas izgāztuves, neattīrītu notekūdeņu iepludināšana ūdens tilpnē utt.). Nav noslēpums, ka gruntsūdeņos nonāk pesticīdi, naftas produkti, herbicīdi, fungicīdi, dažāda veida mēslojums, kanalizācija.

Un, lūk, kādas ir potencialās briesmas piesārņotā ūdenī:

• Selēns (avots: eļļas kausēšana, ogles) – izraisa aknu bojājumus.

• Fluors (avots: alumīnijs, mēslojumi, ūdens ar fluoru) – rada skeleta un zobu bojājumus.

• Kadmijs (avots: pigmenti, ogles, materiāli no epoksīdsveķiem) – ietekmē aknas.

• Azbests (avots: azbesta cements ūdens sistēmās) – kancerogēns, rada vēža draudus.

• Nitrāti (avots: notekūdeņi, mēslojumi, lopkopības atkritumi).

• Arsēns (avots: kausēšana, pesticīdi, rūpnieciski atkritumi) – toksisks, kancerogēns (vēzis), rada ādas un nervus sistēmas bojājumus.

• Svins (avots: svina caurules) – rada nervu sistēmas un aknu bojājumus.

• Bārijs (avots: ģeoloģija) – negatīvi iedarbojas uz asinsvadu sistēmu.

• Giardia lambia un Koli – bakteriāls sepsis u. c. baktērijas (dzīvnieku, cilvēku fekālijas) – izraisa kuņģa un zarnu trakta slimības, infekcijas, dizentēriju, holēru, vēdera tīfu.

Eksistē arī medicīniski aspekti, kas liek uzmanīties no krāna ūdens lietošanas. Proti, medikamenti reaģē ar ūdenī esošajiem sāļiem, minerālvielām, piesārņojumvielām.

Krāna ūdenī ir paaugstināts fluora daudzums, kas var radīt brūnus pleķus uz zobiem, padarīt tos krītainus. Ja tiek uzņemti preparāti ar kalciju, tad ūdenī esošais fluors neļauj kalcijam uzsūkties. Tiem, kuri cieš no sirds asinsvadu slimībām, ir bīstami lietot ūdeni, kurā ir paaugstināts nātrija daudzums. Vecāka gada gājuma cilvēkiem krāna ūdens ar paaugstinātu ķīmisko vielu klātbūtni apgrūtina nieru darbību, bet liels amonija daudzums dzeramajā ūdenī izraisa toksiskos urēmijas efektus.

Vasaras siltajā laikā cilvēki palielina ūdens patēriņu, tomēr jārēķinās, ka šādā laikā ūdenī pastiprināti vairojas dažādi mikroorganismi un baktērijas. Lai tādu ūdeni attīrītu, ūdens attīrīšanas iekārtām ir jāpalielina hlora daudzumu, bet tas jau rada citas problēmas.

Latvijas ūdens apgādei izmanto upju un ezeru ūdenskrātuves, gruntsūdeņus. Ūdens tiek apstrādāts, filtrēts, attīrīts (piemēram, ar oksidēšanu, hloru, ozonēšanu). Gan Latvijā, gan citur pasaulē saražotais ūdens daudzums dzeršanai tiek izmantots tikai 1 – 2 procenti. Tas rada aizdomas, ka tā attīrīšanai netiek izmantoti augstas kvalitātes attīrīšanas līdzekļi, žēl labu līdzekļu, ja tie tiek, piemēram, “noskaloti podā”.

Labam ūdenim jābūt bez izteiktas smakas, smaržas, jābūt dzidram. “Rīgas ūdens” piegādātais ūdens skaitās kā dzeramais ūdens.

Domas gan dalās...

Reizēm pēc smakas, smaržas un krāsas var pateikt, kāda ir ūdens kvalitāte:

• Duļķains ūdens – sastāvā ir smilšu un dubļu piejaukums, pēc skata netīkams, aizsprosto caurules, paātrina krānu un izlietņu nolietošanos. Ūdens piesārņojumu palīdz novērst ūdens filtri, filtra kārtridži.

• Skābs ūdens – tas nozīmē, ka ūdens ir tecējis cauri cietiem akmeņiem (marmors, granīts). Tāds ūdens “izšķīdina” caurules, atstāj gaiši zilas nogulsnes uz sanitārajām ierīcēm, “grauž” hromētus krānus, izlietnes. Svarīgi ir noteikt ūdens PH (skābuma) līmeni. Ja zemāks par 7, tad tas ir skābs. Ar ūdens filtriem ir iespējams novērst nelielu skābuma līmeni.

• Dzelžains ūdens – tāds ūdens atstāj traipus uz izlietnēm, drēbēm, veido katlakmeni.

• Ciets ūdens – vannasistabā atstāj apļveida nogulsnes. Tas rodas ūdenim tekot cauri akmens veidojumiem, iegūstot savā sastāvā papildus kalciju un magniju. Novērst var ar ūdens atjaunotāja, mīkstinātāja palīdzību.