Cāļa spogulis

Cālī daudz apgrozās meitenes, kuras ir tālu prom svešumā, precējušās ar ārzemnieku. Kā tas ir - būt precētai ar ārzemnieku? Viens no intervijas mērķiem - noskaidrot, vai ārzemnieki gultā ir savādāki nekā latvju puiši. Bet ne jau tas vien ir galvenais. Vai ir kas savādāks, labāks? Šādus jautājumus uzdevu kādai cāļa meitenei un saņēmu fantastiskas atbildes!

Ar kādas tautības vīrieti esi precējusies. Cik ilgi?

Esmu precējusies ar Kanādas francūzi un kopā esam četrus gadus.

Kāda jums ir gadu starpība?

Es esmu 18,5 gadus jaunāka

Vai tās jums abiem ir pirmās laulības?

Nē, man pirmās, viņam otrās.

Kāda bija Tava pieredze hm,seksā, pirms šīm attiecībām?

Nevaru lepoties ar pārāk lielu pieredzi. Pirms tam bija tikai viens pastāvīgs draugs un arī uz ne pārāk ilgu laiku. Tāpēc salīdzināšana nav vispārināma.

Kā Tu varētu salīdzināt latvju zēnus ar savu tagadējo vīru/ārzemnieku gultā?

Man jau šķiet, ka vispārīgos vilcienos nav nekādas starpības. Kas mani pārsteidza ir tas, cik bieži ir tā gribēšana. Nu vismaz reizi dienā jau nu noteikti. Varbūt varētu minēt arī lielāku drosmi visu to padarīt interesantāku, bet tajā pašā laikā ar lielu uzmanību un cieņu. Īpaši jau tad, kad biju stāvoklī.

Vai ir kādas savādākas iezīmes (tikai emocijas, nekas par izskatu)? Straujāki, kaislīgaki,lēnāki,romantiskāki. Nu kaut kas jau no tā visa noteikti te būs minams.

Viņš man iemācīja ikdienā izrādīt mīlestību. Nekautrēties vienam otru apskaut un pateikt: es tevi mīlu. Un to nedarīt tikai darīšanas vai teikšanas pēc, bet no visas sirds. Viņš manī lauza latvieša atturību un pārlieko kautrību, kas varbūt vairs nav raksturīga tagadējiem tīņiem. Tas nenozīmē vienkārši bučošanos uz ielas, bet varētu teikt nepārtrauktu mīlestības apliecinājumu, ar acīm, rokas pieskārienu utt. Iemācīja man arī izrādīt mīlestību pret citiem tuviniekiem un draugiem. Nekad agrāk neapskāvu savus vecākus tiekoties vai šķiroties, bet tagad nevaru iedomāties to nedarīt. Man šķiet jocīgs tas latvieša „čau” un viss. Īpaši jau, kad bieži nesanāk tikties. Tā kā viņam jau ir divi bērni no iepriekšējās laulības, iemācījos, ka īpaši viņiem ir svarīgi dzirdēt vārdus „es tevi mīlu”, lai arī kas notiktu. Viņi nekautrējas to teikt! Latvieši bieži saka, ja jau ar tiem vārdiem bārstās, tad tas nav no sirds – MUĻĶĪBAS! Dzīve ir pārāk īsa un neviens mēs nezinām, cik laika mums ir dots saviem tuvākajiem pateikt, ka mēs viņus mīlam. Esmu pateicīga, ka tagad spēju izrādīt un vārdos pateikt, ka mīlu.

Kā Tava vīra tautības cilvēki izturās pret sievietēm (piem, turki dievina savas sievietes, vēl citi pakļauj) kopumā.

Grūti jau vispārināt, bet no savas pieredzes teiktu, ka tā ir liela cieņa un izturēšanās kā pret līdzvērtīgu. Tā ir redzama apziņa, ka sieva nav īpašums un to var arī „pazaudēt”.

Kā ar Tavu laimi? Vai esi laimīga, tik tālu prom no mājām. Faktori, kas nosaka šo laimes/ vai ne laimes jušanu.

Jā, esmu laimīga. Protams, ka nav viegli būt projām no savējiem un mājām. Bet tajā pašā laikā šīm lietām, vietām un cilvēkiem tiek piešķirta cita vērtība kā tad, ja viss ir rokas stiepiena attālumā. Vienīgais, ko nevaru noliegt ir tas, ka mani šad un tad satrauc mūsu vecuma starpība. Šobrīd to neizjūtu, bet mums ir tik labi, ka kaut kur zemapziņā baidos to pazaudēt...

Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, vai Tu būtu ko darījusi savādāku.

Nezinu, varbūt nebūtu agrā jaunībā sev un pārējiem uzstādījusi pārāk augstas prasības. Man vienmēr bija doma – visu, vai neko, bet laiks iemācīja, ka dzīvē tas reti, kad darbojas un īpaši jau attiecībā uz vīriešiem. Būtu centusies neiemīlēties nesasniedzamajā, kaut gan to nevar kontrolēt. Tad varbūt būtu jau sen kopā ar kādu latvieti, bet, vai būtu laimīga? Nezinu.

ja vēl kāda ārzemnieka sieva ir ar mieru dalīties savā pieredzē, droši lai raksta uz tedija@one.lv