Ko darīt ar dusmām
Ir normāli, ka mums ir dusmas – gan pašiem uz sevi, gan citiem cilvēkiem – darba devējiem, otrajām pusītēm, bērniem, draugiem. Bet jautājums, ko mēs darām ar savām dusmām, lai ar tām nenodarītu pāri ne paši sev, ne citiem.
Mums ir visas tiesības dusmoties, ja mums dara pāri vai pret mums izturas netaisnīgi. Dusmas var parādīt otram, ka viņa rīcība nav pieņemama, nevis cilvēks nodara pāri, otrs ar vieglu smaidu pasaka – tas jau nekas, un cilvēks turpina izturēties slikti. Ir brīži, kad nedrīkst izlikties, ka viss ir labi.
Tomēr visbiežāk mums ir iemācīts, ka dusmoties ir slikti, tāpēc mēģinām dusmas apslāpēt, nevis tās pieņemt. Bet jārēķinās, ka dusmas tā vienkārši neizgaist, tā ir enerģija, no kuras labvēlīgā veidā ir jāatbrīvojas, citādāk, to apslāpējot, tā paliek cilvēkā un kaitē pašam, vai arī dusmas var izlauzties ārā cilvēkam pašam pat negribot, it kā esot mierīgam, mierīgam un tad pēkšņi „eksplodējot”.
Ja sadusmojamies vienkārši tāpēc, ka nav noticis pēc mūsu prāta, tad izraisām arī strīdus, bet arī strīdēties var bez balss pacelšanas – gan ar mīļoto cilvēku, gan bērnu. Nevis iebiedējot, bet meklējot risinājumu. Turklāt otram vieglāk uztvert, ja cilvēks runā savaldīgi, nevis bļauj un taisa histērijas. Svarīgi ir iemācīties, nevis vienkārši gribēt panākt savu, bet meklēt abpusēji pieņemamu kompromisu, pieņemt otru cilvēku tāds, kāds viņš ir, nevis censties pārtaisīt pēc sava redzējuma. Lai spētu saprasties, ir būtiski izrunāties, nevis noklusēt, paturēt sevī. Bet runāties mierīgi, nevis emocijās visu vispārinot un pārspīlējot.
Ja nevaram mainīt notiekošo, tad noteikti varam mainīt savu attieksmi pret konkrēto situāciju, kā arī varam izdomāt, kā to vērst sev par labu. Ir svarīgi savas dusmas pieņemt, nevis noliegt, bet nav jēgas dusmoties sevī iekšēji, lietderīgāk ir saprast, kas ir dusmu cēlonis, un ko iespējams darīt, lai to novērstu. Ja neapmierina kāda cilvēka rīcība, tad labāk izdomāt, kā to cilvēkam pateikt, neaizvainojot viņu, vai arī izvēlēties ar šo cilvēku netikties.
Daļai cilvēku savas dusmas sagādā problēmas, jo viņi nespēj ar tām tikt galā. Tad ir vērts iepazīt sevi tuvāk un izprast, kas ir tas, kas sagādā dusmas, kas tās izraisa, kā cilvēks šādās situācijās rīkojas un kāpēc tieši tā. Jo dusmas var būt visdažādākās, tās var rasties no stresa, no bailēm, no neziņas. Saprotot, kādās situācijās dusmas parādās, ir iespējams domāt, ko mainīt, lai nevajadzētu dusmoties vai kā uz šīm situācijām reaģēt citādāk. Ja mēs dusmojamies, ka nepietiek naudas rēķiniem, tad ir jāmeklē risinājumi, kā pelnīt vairāk – atrodot papildus darbiņus, sameklējot citus darbus un tamlīdzīgi. Ja mūs sadusmo apkārtējie cilvēki, tad vai nu runāt ar viņiem par to vai mainīt savu attieksmi, saprotot, ka vieglāk ir mainīt sevi nekā otru. Dusmas uz citiem var izraisīt arī tas, ja mēs neesam apmierināti paši ar sevi un līdz ar to kaitinošāki šķiet citi. Tāpēc ir labi iepazīt sevi un saprast, ko darīt, lai būtu harmonijā ar sevi, savām vēlmēm un vajadzībām, nevis vienkārši eksistētu un pukotos par dzīves netaisnībām. Var sākt ar nelielām lietām, piemēram, ja cilvēku sadusmo pārāk liela noslogotība, mācēt izbrīvēt pāris minūtes savai atpūtai un relaksācijai, ieejot nomierinošā vai uzmundrinošā vannā, iedzerot iemīļoto kakao tasi un tamlīdzīgi. Svarīgi ir nevis domāt, kā man tas nepatīk, bet meklēt risinājumus un variantus, kā šo situāciju veidot citādāku.
Zinot, kuros brīžos mūs pārņem dusmas, ir vieglāk arī tās sagaidīt un izlemt, kā rīkoties, lai tās nenodarītu pāri ne sev, ne citiem. Ja cilvēks aizsvilstas, līdz ko otrs pasaka pretēju domu vai arī bērns izrāda pretestību izteiktajai idejai, ir jāizdomā, kā reaģēt, lai dusmas pārietu – aizskaitīt līdz desmit, izlemt sarunu risināt vēlāk, veikt enerģisku mājas uzkopšanu un tās laikā gan izlādēt dusmas, gan apkopot domas un variantus, ko darīt tālāk. Ir labi izstrādāt vairākus variantus, kā cīnīties ar dusmām, lai tad, ja viens variants tomēr nenostrādā, var likt lietā nākamo.
No calis.lv foruma:
„Visu laiku esmu dusmīga un kašķīga. Vīram un bērniem viegli neiet, tādēļ meklēju iespēju kā sev palīdzēt un esmu nonākusi pie risinājuma, ka jādodas pie psihiatra pēc palīdzības.”
„Es piekrītu Jūsu viedoklim, ka jādodas pie psihiatra pēc palīdzības. Vismaz aprunāties ar viņu, ko viņš ieteiktu lietas labā. Ja nemainīsiet savu attieksmi pret bērnu, purināsiet un bļausiet uz viņu, viņš pārņems Jūsu stafeti. Es ieteiktu padzert, kādas nomierinošas zāles vai tējiņas, pēc laika agresija pāries, uz kādu laiku. Kad jutīsiet, ka agresija atgriežas, atkal padzerat.
Galvenais, ka Jūs esat spējīga sevi analizēt un par to runāt. No ārstiem nevajadzētu baidīties. Cik es zinu Latvijā psihiatri ir augsta līmeņa.”
„Vienkārši esi nogurusi..... Un nav ko sevi pieradināt pie ārstiem. Atrodi iespēju atpūsties un to darīt regulāri.”
„Kamēr dzīvoju ar bērnu pa māju, man bija stipri līdzīgi. Sāku strādāt, palika labāk, nesaku, ka vairs neesmu dusmīga, esmu, bet ne tik daudz, jo darbā citas problēmas. Varbūt iesākumā vajag pamainīt ikdienu, ja tas ies iespējams, varbūt kaut kas mainīsies.”
„No vairogdziedzera slimībām garastāvokļa svārstības mēdz būt. Ej pie endokrinologa, sāc dzert izrakstītos medikamentus.”
„Man arī bija doma par vairogdziedzeri, bet tas vairāk rada nervozitāti un trauksmi. Iespējams, ka tas transformējas dusmās. Bet es taisos pievērsties meditācijai, ceru, ka tas palīdzēs iekšēji sakārtoties.”
„Ko lai saka - jāstrādā ar sevi. Es cieši ticu tam, ka vairogdziedzeris un viss cits ir sekas, nevis cēlonis.”
„Vairogdziedzeris un veģetatīvā distonija nav gluži viens un tas pats, bet pazīmes varbūt arī sakrīt. Turklāt pēc dzemdībām sievietēm vairogdziedzeris mēdz sākt niķoties. Es arī domāju, ka iemesli ir dziļāki, tāpēc jāsāk ar sevis psiholoģisku sakārtošanu. Neviens cits to tava vietā neizdarīs. Tāpēc pēc endokrinologa var sameklēt kādu psihoterapeitu vai arī pievērsties jogai.”
„Esmu pasākusi vienmēr kā jūtu, ka tūlīt atkal aurošu, izeju no istabas, aizeju uz virtuvi lai pabūtu vienatnē, iedzeru glāzi ūdens nomierinos. Vēl palīdz, ja ieplānoju laiku sev- pagulēt vannā, palasīt grāmatu, parasti pēc tam, kad bērns aizmidzis.”
„Lai arī ir grūts posms dzīvē, vairāk jāpieturas pie tā, ka pēc tam būs labāks posms. Arī tas palīdz.”
„Man palīdz tas, ka nedzīvoju viena, vēl pilns ar radiem, kuru klātbūtnē īpaši negribas bļaut, bet kad esam tikai divatā, tad gan. Noraujos uz viņu par neizdevušos dzīvi, par savu vientulību. Vienīgais, ko varu ieteikt un kas man dažreiz palīdz - kad nāk bļaušanas lēkme, labāk uz bērnu neskatīties, novadīt domas uz citu priekšmetu, iziet no istabas, iesist sienai/spilvenam/utt. Un darbavietu iekārtot tā - pakarini kādus plauktus uz sienas, lai tev ir sasniedzami, bet bērnam nē. Pacenties viņu pieradināt pie tāda režīma, lai ātrāk iet gulēt, tad būs laiks, ko veltīt sev un darbiem.”
„Jums vajag padzert kaut herbastress - aptiekā bez receptes. Un iegādāties vibratoru. Pavisam nopietni.”
„Bērns, kuram ir tikai pusotrs gadiņš, manuprāt, nemāk "nebāzties virsū", īpaši, ja grib pie mammas, bet mamma atgrūž un dusmojas! Un tik maziņš bērniņš nu nekādi nevar saprast, ka pie vainas ir kredīti, ko nespēju samaksāt, tukšs ledusskapis, nemaksāti rēķini, attiecību beigas ar draugu un bērna tēvu, drīzāk bērns augs lielāks un mocīsies ar kompleksiem un vainas sajūtu, ka mamma nemīl, negrib, vienmēr dusmīga, nekad nevar izdarīt pa prātam utt.
Kāpēc nevar, piemēram, skatīt visu tāda skatu punkta, ka viss ir galīgā garām, bet bērniņš, šis mazais, mīļais cilvēciņš, ir vienīgais, kas mani mīl un ir ar mani kopā, kuram es esmu vajadzīga ar vienalga kādām problēmām = mēģināt no bērna smelties mieru un spēku cīnīties tālāk?”
„Pazīstama situācija ar darbu no mājām un mazo, es sāku strādāt, kad mazā vēl bija tikai pāris nedēļas veca, bet jo meituks lielāka aug jo vairāk nedalītas uzmanības pieprasa tieši sev. Primāri iekal pati sev galvā, ka kliegšana, roku palaišana utt. pret mazu bērnu ir tikai un vienīgi tavas pašas bezspēcības parādīšana (es kā to atceros tā kliegt vairs ne par ko negribas, vai tad es esmu vāja?), tu par mazo esi atbildīga, jo tieši tu (partneris gan jau arī) vēlējies bērniņu, tu viņu iznēsāji, tu viņu dzemdēji, bērniņš tikai atnāca pie tevis, kad tu tam biji jau gatava un tagad tu vienkārši nedrīksti būt vāja. Šad tad paaugstināt balsi var (neticu, ka ir kaut viena mamma, kuru nu pilnīgi nekad nebūtu sakliegusi uz savu bērnu), bet atkal ir bet, vai bērns 1,8 g vecumā sapratīs tevi un pat ja nesapratīs, kad atkal vari savākties paskaidro mazajam, kādēļ tu kliedzi, pastāsti viņam, ka mammīte ir bēdīga, ka mammai ir daudz darbiņa, kurš jāpabeidz u.tml.
Tīri praktiski risinājumi (no pieredzes) ir strādāt pa naktīm un pa dienu veltīt maksimāli daudz laika bērnam, tad mazais ir mierīgs un naktī labi guļ, bet darbiņš ir padarīts. Šis variants prasa daudz spēkus, jo brīžiem sanāk gulēt ļoti maz un sienas bakstīšana ar pieri ir normāls pasākums, bet tad var pagulēt pusdienlaiku kopā ar mazo, no pašas un nezinu vai tava darba specifika pakļaujas brīvajam grafikam. Otrs variants ir sameklēt kaimiņos kādu sakarīgu meiteni pusaudzi, kura var uz stundiņu vai divām aiziet ar mazo uz rotaļu laukumu, pusaudžiem jau ir pietiekoši liela atbildības sajūta, lai mazo tiešām pieskatītu, parasti tas neprasa pārāk lielas investīcijas, jo nav kā auklēm jāmaksā baismīgas summas.”
„Man arī sanāk strādāt mājās, vienīgais mēnesis, kad neesmu strādājusi, ir tas, kad bija jādzemdē. Strādāju tad kad bērni pa dienu guļ, vai arī vakarā, kad ir aizgājuši uz nakti gulēt (un tas parasti ir tikai ap pusnakti, jo mūsmājās visi iet gulēt vēlu). Vēl variants ir celties norīta agrāk - es gan šo es nespēju, tad jau labāk naktī strādāju. Nopirku portatīvo datoru, lai varu sēdēt turpat blakus sīkajiem un ik pa laikam drusku paspēlēties, mantas iedot utt. kad uznāk dusmas vai nogurums, aizeju uz otru istabu izbļauties vai drusku uz trenažiera paslēpoju. Par laimi, darbs nav katru dienu un regulāri, tā kā pa starpai paspēju atiet. Ja jau bērnam ir 1,5 gadi, ieteiktu kaut uz pāris stundām dažas reizes nedēļā aizvest uz kādu rotaļu istabu, kamēr pastrādā vai atpūties. vai arī sameklēt aukli, kas ar bērnu uz parku aiziet pastaigāties. ja finanšu dēļ nesanāk samaksāt arī par dažām stundām, tad neko, jātrenē balss, jādauza priekšmeti, jālec ar lecamauklu utt., lai atbrīvotos no negatīvajām emocijām.”
„Strādā ar sevi – kad nāk dusma virsū – atkārto sev kaut vai iestudētu frāzi „man mīļais bērns nav vainīgs pie radušās situācijas”. Un tajā brīdī, kad gribas uzkliegt, labāk paņem klēpī un samīļo – pašai būs no tā pozitīvas emocijas un bērns mierīgāks.
Es tikko iedomājos vēl vienu veidu, kā savas domas mēģināt pārkārtot – uzmodelē situāciju – tev ir mīļotais vīrietis, kuru tu ļoti, ļoti mīli un viņam ir problēmas darbā un viņš visu laiku uz tevi par to dusmojas, kliedz uz tevi, grūž tevi prom, neaprunājas ar tevi, un tu apzinies, ka neko tajā mainīt nevari, bet visu laiku jūties vainīga. Tas arī pieaugušajam būtu sāpīgi. Tad tajā situācijā padomā, kā jūtas bērns. Tātad brīdī, kad balss grib kliegt – apstājies. Paņem mazo klēpī, samīļo un pasaki labāk lieku reizi, ka mīli.”
„Personīgi es labāk izvēlētos kliedzošu nekā no antidepresantiem atkarīgu māti.
Nu bet strādāt, kamēr pusotrgadīogs bērns ir nomodā, kādu darbu pie datora, ir diezgan nereāli. Pati esmu mēģinājusi - nervi beigti. Tāpēc esmu darbiņus darījusi, kad bērns aiziet gulēt. Nu līdz trijiem naktī ir sanācis pastrādāt. Otrā dienā galva dulla, bet vismaz nervi nav čupā. Vēl esmu ļāvusi bērnam skatīties teletūbiju diskus, krāmēt katlus vai atvilktnes ārā, lai tikai būtu miers. Pēc tam jātērē laiks sakopšanai, bet vismaz pusstundu, stundu esmu varējusi padarīt darba lietas.”
„Zini, kas palīdz? Režīms! Pēc kādas nedēļas bērns pats zinās, kad jāēd, kad podiņš, kad mamma ar viņu spēlēsie, kad jāguļ un, kad mamma jāliek mierā. Bērni ir ļoti gudri.”
„Manam vecākajam bērnam ir sava klaviatūra no veca datora - tiešām arī brīžiem sēdēja blakus un klabināja savu "datoru". Jaunākais, 7 mēnešus vecais sīcis jau privatizējis datorpeli.”
„Nervu sistēma ir atkarīga no saprašanas par nervu sistēmu. Ja saprot kā ieslēgties autopoverī, vai bērnpoverī tad tu esi apguvusi daļu no jogas mācības par meditāciju.”
Komentāri
Mans komentārs: