Veģetatīvā distonija - pieredze no forumiem
***Stāsts par veģetatīvo distoniju...
Man šī kaite bija diezgan nopietnā formā. Tās, kurām ir bijis, zina visus šausmu stāstus par nervu lēkmēm, baiļu sajūtu, paātrinātu sirdsdarbību, aritmiju utt.
Viss sākās ar paaugstinātu asinsspiedienu 90 uz 130, piemeeram. Tad - nelieli, vēlāk regulāri un nopietni reiboņi, slikta dūša, histērijas lēkmes naktīs. Bailes nomirt. Aritmija. Tas viss var sagaidīt ik vienu, kam šitā kaite. Tieši Cālī pirmo reizi palasīju par meiteņu pieredzi - arī drausmīgos stāstus par tādām bailēm, ka no mājām ārā nevar iziet, par vešanu ar ātrajiem pēc šīm baiļu lēkmēm utt.
Bet, kāpēc es to visu stāstu…
Gribu padalīties stāstā par pozitīvu ārstēšanas pieredzi un aicināt citas meitenes stāstīt par savu slimošanas un arī ārstēšanās pieredzi, lai tās, kurām tas ir aktuāli, tiek pie "info no pirmavotiem".
1) saslimšanas iemesli mēdz būt visdažādākie - pārsvarā SUPERSTRESS, kuru organisms vienā momentā vairs netur. Arī tuvinieka nāve, kas pati par sevi ir stress, bet arī iemesls nopietnāk domāt par nāves jautājumu kā tādu.
2) jāiet pie neirologa. Ne psihiatra, ne psihoterapeita, bet pie neirologa (iesākumā). Tā tomēr ir arī endokrīnās nervu sistēmas problēma (ne tik daudz mentāla).
3) ārstēšana. Man ārsts piedāvāja izvēlēties - antidepresanti VAI mainīt dzīves veidu. Es izvēlējos grūtāko, bet, manuprāt, tomēr veselīgāko - mainīju dzīves veidu. Atmetu smēķēšanu, aizbraucu garākā ceļojumā (apstākļu maiņa ļoti palīdz), sāku nodarboties ar sportu 3 reizes nedēļā (ĻOTI palīdz). Vēl, kad nebiju bijusi pie ārsta, pati piefiksēju, ka pēc peldes jūrā vai volejbola spēles ar draugiem, reiboni uz dažām stundām kaut kur pazūd.
4) antidepresantus var lietot, bet blaknes ir teju neizbēgamas.
***Bet ko darīt, ja no tās tahikardijas ir tik ļoti paātrināts pulss, ka pie fiziskas slodzes vispār sirds pa muti lec laukā, jo šobrīd pat līdz 5 stāvam nespēju uzkāpt....
***Tas jājautā ārstam, bet... sāc ar minimumu. Sāc ar nodarbībām baseinā - ūdens procedūras ĻOTI nomierina nervu sistēmu, vispār super palīdz. paplunčājies baseinā, 1 reizi nedēļā ūdens aerobiku (cik vari), un tad jau ar laiku varēsi pāriet uz «sauso» sporta zāli.
***Man palīdzēja joga, apziņa, ka spēj mīlēt dzīvi, sports. Un VISU laiku pozitīvā meklēšana. Vēl nomierinošas tējiņas pirms miega ar domu, ka viss sliktais čurājas ārā!
Es ar šo kaiti bez antidepresantiem galā netiku. Bet papildus, protams, ļoti daudz strādāju ar sevi, braucu uz sanatoriju, palīdz ūdens procedūras.
***Šausmas, meitenes, ka kaut kas, kas it kā nav nekas, tik ļoti pasliktina dzīves kvalitāti, vai ne? Pati nesaprotu, kur tādu distoniju dabūju...Brīžam liekas, ka gals klāt...un tā nemitīgā baiļu sajūta visu laiku, ka var nomirt, ka viss, kas ir ar tevi nav ārstējams...
Šobrīd mani apgrūtina paātrināts pulss, un nepāriet jau mēnesi no vietas, un tad es vēl vairāk satraucos, jo liekas, ka kāda neārstējama sirdskaite piemetusies, un paliek vēl sliktāk...jums arī ir sirds ritma izmaiņas pie distonijas paasinājuma?
***Man pēc antidepresantiem lielas problēmas ar veselību, pat muskuļu krampji, vēdera pūšanās, kā dēļ pat tiku slimnīcā. Tagad jau jūtos mazliet labāk. neko vairs nelietoju, mēģinu turēties tāpat.
***Ak, atceros, iesāku šo tēmu jau kādu pusgadu atpakaļ, cik daudzas atsaucaas, ojojoj...man palīdzēja tas, ka sapratu, ka es neesmu viena.
Es sāku sevi izprast...ārsti teica, obligāti antidepresantus, jo tiešām bija smagi, bet kārtējo recepti izmetu miskastē...cīnījos pati, iemīlēju sevi vairāk, biežāk atpūtos un veltīju laiku sev un sportam un vēl visādas lietiņas ....un zinat, jūtos daudz labāk....nav ne karstuma viļņu, ne sirdsklapju, ne baiļu, ...nu, bik ir, bet viss ir daudz labāk...Atceros, bieži ejot gulēt, pielecos no gultas, jo domāju, ka, nu, pēdējā minūte situsi, bet tiešām viss ir daudz labāk, kaut arī ārste teica, ka līdz galam šī kaite nekad nevar būt izārstēta. Bet meitenes, jāzin, ka no šīs kaites nemirst, tāpēc jāpadomā...varbūt tā nemaz nav tik slikta slimiiba.
***Ja pēc antidepresantiem lielas problēmas ar veselību, pat muskuļu krampji, vēdera pūšanās, tad tas varētu nozīmēt, ka nav piemeklētas īstās zāles.
Protams, jāmēģina turēties tāpatās, bet, ja jāmokās un visu laiku jūties slikti, tad, nu, gan tomēr jālieto zāles. Jo citādi jau tā ir sevis mocīšana, nevis ārstēšana.
***Tad jūs gribat teikt, ka ar šo galā var tikt bez zālēm?
Sporta nodarbības man arī izpaliek, jo patiešām riebjas, izņemot pastaigas.
Tātad, varu uzskatīt, ka stress rada to distoniju ne otrādi. Un, ja pamazām atbrīvošos no sasprindzinājuma (bez zālēm un no kustībām pastaigās), tad aizies arī tās šausmas?
***Sasprindzinājums būs vienmēr. Mēs vienkārši esam tādas piedzimušas. Tas ir apburtais loks, no kura izkļūt var palīdzēt tikai brīnums, laimīgs gadījums vai kaut kas tik pat nereāls. Vismaz man tā ir - ja brīvdienās staigāju pa mežu, gar jūru, klīstu pa parku ap pīļu dīķi, tad rodas milzīgi pašpārmetumi par nepadarītiem mājkopības darbiem, nerealizētiem rokdarbiem vai šujamdarbiem. Tāda, nu, tā reālā dzīve ir - piecas dienas no tumsas līdz tumsai, lai nopelnītu vismaz pieticīgu iztikšanu, divas dienas no tumsas līdz tumsai - mājkopība un bērnkopība. Nekam citam, diemžēl, laika nepietiek. Un sapnis par skaisto nākotni arvien attālinās, bet gadi un nogurums tikai krājas...
***Man nomira tuvs cilveeks. 2 mēnešus pēc tam vispār neredzēju sev apkārt neko - biju vārda tiešā nozīmē transā no 9 rītā līdz 11 vakarā, kad gāju gulēt. Pēc 2 mēnešiem, kad sāku nedaudz attapties, sāku arī sadzirdēt sevī dīvainas izmaiņas - reiboņi, sirds klauves, slikta dūša, paaugstināts asinsspiediens. Tad nāca tās drausmīgās lēkmes - nakts vidū lēcu gultā sēdus un bļāvu, lai sauc ātros, ka man sirds stājas, ka man asinsvadi galvā plīst. Briesmīgi...
Bet... Pat šādā situācijā vēl var mēģināt ārstēties bez zālēm. Es kaiti uzķēru agrā stadijā - galvenais laicīgi aiziet pie ārsta. 2 mēnešus novēroju, ka ar mani kaut kas NAV KĀ VAJAG un tad pa taisno pie ārsta. Un palēnām, palēnām jāsāk strādāt ar sevi - lēkmju brīžos vajag sevi salauzt - lai cik bail, skaitīt pie sevis: "tās ir manas iedomas, viss būs labi, viss būs labi" un pēc 15 minūtēm viss tik tiešām pāriet. Vajag daudz staigāt, elpot svaigu gaisu utt. Viss iepriekš minētais par sportu. Ļoti palīdz celojumi. Tās tiešām ir labas zāles. Aizbrauciet kaut kur - jo ilgāk, jo labāk.
***Paga, paga... Tieši šodien domāju ielikt tēmu par kārtējo no savām kaitēm ar jautājumu "ko lai dara, kā lai ārstē". Bet vispār pēdējā laikā vesela gūzma visādu kaišu (pumpas, muguras sāpes, klepus), depresīvs noskaņojums, periodiska nespēja savākties darbam, tās pašas šeit pieminētās bailes. Ko lai dara? Kur lai griežas pēc palīdzības? Ģimenes ārsts, neizskatās, ka būtu nopietni noskaņots veikt kompleksas izmeklēšanas. Bet palasu šo tēmu un saskatu līdzīgas pazīmes tam, kā pati jūtos. Tātad - kur lai griežas? Varbūt varat kādas konkrētas rekomendācijas iedot?
***Tur jau tā lieta, ka nav kur iet ar šādām problēmām. Ģimenes ārste izdzenāja mani pa visām iespējamām izmeklēšanām, secināja, ka viss normas robežās un sveiki. Simulante esot.
***Nē, vienkārši tradicionālā medicīna nespēj tikt galā ar gara un dvēseles problēmām.
***Man tā pati kaite, bet palīdzēja sanatorija Jaunķemeros ( 1 diena 18 lati ar visu ēšanu, dzīvošanu, procedūrām) un adatu terapija Arsā. VD nekur nav pazudusi taču tagad varu mierigi dzīvot un nesaukt ātros.
***Nezinu, man kompleksi kādam mediķim vēl sūdzēties, jo viss taču kārtībā.
Sanatorijā Jaunķemeros brauci vienkārši atpūsties? Vai runāji ar sanatorijas ārstu par tieši VD, vai arī vienkārši par stresu? Procedūras bija vispārpielietotās vai tieši VD domātās? Piedod, ka tik daudz jautājumu, bet mani tā simulantes slava biedē.
***Es braucu regulāri uz sanatoriju Jūrmalā - Dzintaros. Fantastiski palīdzēja, tur ir neirologi, kuri tieši strādā šajā VD jomā. Psihologi, burbuļvannas, Šarko dušas, pastaigas gar jūru, pa ūdeni katru rītu ar basām kājām u.t.t. Pirmo reizi es uz turieni aizbraucu šausmīgā stāvoklī, bet pēc izietā kursa no Dzintariem atbraucu pavisam cits cilvēks.
***Biju šausmigi nomocījusies un gribēju atpūsties, tādēļ braucu uz Jaunķemeriem, tur ārstiem pateicu, ka man ir VD un šie man parakstīja dažādas procedūras - aerobiku ūdenī, broma vannas un zemūdens masāžu (par to atsevišķi bija jamaksā 1,5Ls), bet tas bija tā vērts. Vispār jau ne viens neārstē VD, to var tikai mazināt un atpūta no stresa ikdienā bija lieliska. Biju tikai 1 nedēļu, jo naudas jau arī nav pārāk daudz, bet bija baigi labi, tagad krāju naudu, lai atkal uz kādu nedēļu aizbrauktu. Tur satikos ar 1 meiteni un puisi kuriem tieši tādas pat problēmas bija un joprojām sarakstamies ar viņiem.
***Nu jā, kā tur bija tajā dziesmiņā - "Kam nauda ķešā turas, tas apsauļojas Nicā, bet kam tās naudas nav..."
Nu jā, nevienam nav ko piebilst. Laikam man tomēr taisnība... Kam naudas nav, tas sapūst vientulībā ar savu veģetatīvo distoniju un astenodepresīvo sindromu.
***Ir tā, ja ir tik ļoti slikti, tad darīsi visu iespējamo un neiespējamo lai sagrabinātu naudu gan zālēm, gan darīsi visu iespējamo, lai uzlabotu savu veselību, lai varētu strādāt, mācīties, un dzīvot pilnvērtīgu ģimenes dzīvi. Man vismaz tā ir. Iečekoju www.jaunkemeri.lv un www.dzintari.lv. Super.
Nav tik traki. Jaunķemeros ir arī dienas aprūpe. Vari braukt katru dienu uz procedūrām. Tas maksā 7 Ls dienā. Manuprāt par 4-5 procedūtām tas nav dārgi. Kā Tu domā? Un cik maksā zāles? Un vai procedūras nav veselīgāk nekā tupēt mēnešiem uz zālēm?
***Tas sākās apmēram pirms 2 mēnešiem pēkšņi vienā sestdienā - sajūta ne no kurienes, ka miršu, sirds stājas , aukstuma viļņi no kājām un rokām pa visu ķermeni, un neziņa ,no kā tas ir - tās bailes nomirt tikai veicināja, gribējās lūgt Dieviņu, lai ņem mani pie sevis nevis izciest tās mokas. Un tad katru dienu nāca klāt jaunas lietas - murgi naktīs, nogurums, bailes iziet no mājas un cilvēkiem, bailes sēsties mašīnā, jo likās ka nospiedīs telpa, slikta dūša un pilnīga apetītes zušana, neēšana dienām, jo nevarēju neko norīt, jo bija jāvemj, pašas ķermenis sarāvās čokurā, rokas visu laiku bija kulakos savilktas, galva – liekas, ka ne tava, jo domas nav, runas spējas minimālas - tikai ar lielu piepūli. Aizejot pie ģimenes ārsta un to visu izstāstot - vienkārši izrakstīja vitamīnus un antidepresantu un teica - nāc pēc mēneša, un viss. Bet es nezināju kā tikt galā ar mokošo šodienu, jo darba spējas bija zudušas, galva kā vate un bailes, bailes, ka esmu sajukusi un tas stāvoklis būs mužīgs. Tad pēc kādām 2 dienām sapratu, ka jāmeklē ir speciālists - sazinājos ar psihiatru, psihoterapeitu, satikāmies, kādā 4. dienā - es pirmajā vizīitē raudāju un runāju, kā apjukusi un dakteris tikai noteica - uz kurieni tu sevi dzini? Es nevarēju atbildēt. Es pati biju sevi varojusi un tās bija sekas, ja pati nevari apstāties, tevi apstādina. Un pēc tam vairs nekas nav tā, kā bija pirms lēkmes. Es dzīvoju no jauna un mācos sev nedarīt pāri. Es mācos dzīvot. Man palīdzēja arī draugi, kas mani vilka ārā no mājas ar visām manām bailēm, staigāt uz ūdens nodarbībām, runāja ar mani, kaut no manis tajā brīdī nekādas saruna biedrenes nebija. Kādā 7. dienā, kad vakarā staigājot es redzēju staigājot zvaigznes, es sapratu, ka tikai es pati varu sev palīdzēt un es gribu dzīvot ar sajūtām par rudeni un pavasari, ne tikai skriet bezjēdzīgu sprintu.
Man palīdzēja - draugi, ģimene, ūdens, atpūta, terapeits un zāles.
No tā nemirst, bet maina manu dzīvi.
***Man vēl tāds jautājums - kā šo stāvokli savienojat ar nepieciešamību pastāvīgi būt darba formā? Es nestrādāju regulāri, varu variēt darba apjomu un laiku. Bet dažreiz ar šausmām iedomājos, ko darītu, ja neatkarīgi no sajūtām būtu jāražo.
Var jau atbildēt, ka dzīve piespiestu saņemties, bet ir pieredze, ka tā nav. Pēc darba dienas vienkārši nokritu gultā.
***Es, piemēram, darba slodzi samazināju un tikai pakāpeniski palielināju, un tas bija atkarīgs no manas pašsajūtas. Noteikti vairs neņemu darbu mājās , vienkārši aizliedzu to sev darīt. Ja tu nokriti gultā, tad dari tā un galvenais nešausti sevi par to!
***Bet tā jau arī ir - kamēr spēj aizvilkties uz darbu un kolēģi tevi tādu pacieš, tikmēr viss ir nosacītā "kārtībā". Un šī nepieciešamība sevi savākt dažreiz tieši ļoti palīdz neiegrimt sajūtās. Ar gadiem nāk pieredze un saprašana, ka šitā kaite nav ārstējama, ka vairums ārstu to uzskata par izlaidību, ka pašai vien jāiemācās savākties, maskēties, atrast veidus, kā uzlabot dzīves kvalitāti.
***Man bija līdzīgi secinājumi... ka šitā kaite liek apstāties un padomāt par savas dzīves kvalitāti. Atkal nonākam pie tā, ka nav labuma bez sliktuma. Meitenes turaties! Un viss dzīvē notiek tā kā jānotiek! Visas slimības mums liek apstāties un padomāt par savu dzīvi un veselību......
rakstu sagatavoja Veselības konferences arhivārs Inchuks.
Ja arī Tev ir kāda pieredze šajā jautājumā, raksti spogulis@calis.lv